Wall-Halla.nl

Šī gada 20. un 21. decembrī norisinājās Nīderlandes atklātais čempionāts F3P-A, F3P-AM, F3P-AM Syncro un Pylon Race modeļu klasēs.

Pulks no Latvijas sastāvēja no septiņiem braucējiem, divi no tiem bija arī brauciena iniciatori un dalībnieki- Andris Šebins un  Kristaps Vītols.

Delegāciju pie sevis mājās pulcēju jau no 8.00 rītā, jo dažas dienas iepriekš bijām izlēmuši startēt F3P-AM Syncro kategorijā. F3P-AM Syncro ir telpu modeļu sacensību klase, kurā divi, vai vairāk dalībnieki lido sevis izvēlētu programmu mūzikas pavadījumā izpildot sinhronus manevrus, programmas garums ir no 1.55 līdz 2.35 min., kā jau visur, tiek vērtēta precizitāte, sinhronums, kā arī katra pilota sniegums kad lidmašīnas lido asinhroni.

Tātad ierodoties pie manis Kristaps ar savu brāli palīdzēja man pabeigt mūziku manam AM lidojumam, un tad kopīgi ķērāmies klāt sinhronās programmas mūzikas izveidei.

Pabeidzām mēs to nedaudz pirms 12.00, kad jau bija atbraukuši pārējie līdzbraucēji, fiksi visu ierakstījām diskā (kā prasīts sacensību nolikumā) un audiopleijeros, lai pa ceļam varētu atstrādāt vismaz teorijā programmas izpildi.

Izbraucām kā tika plānots- 12.00, kā jau pienākas - ar smaidu

un ar šofera Ivara mikroautobusu, kas jau pašā brauciena sākumā likās ļoti ērts pateicoties foršajai iespējai izlaist krēslus un tos izmantot kā gultu.

Praktiski nonstopā, apstājoties tikai, lai paēst mēs nobraucām līdz 18. datuma 8.00 no rīta- iebraucām Berlīnē, ar mērķi apmeklēt modeļu veikalus Staufenbiel un Conrad Electronic, bet pirmais, kas iekrita acīs braucot pa Fridrihštrāsi bija ja nemaldos pāris miljonu vērtais

auto:

Divdesmit minūtes vēlāk jau dirnējām pie Staufenbiel skatloga, bet bijām aizmirsuši, ka Vācijā ir cita laika zona, nostāvējām atlikušo pusstundu (mēs taka domājām, ka jau ir 9.30) līdz veikala „atvēršanai” desmitos.

Tiesa pēc apkopēja, kas it kā laikā, kad veikals atvērts staigāja pa to, un nelikās ne zinis sapratām, ka kļūdījāmies ar laikiem. Gājām paēst sausos vācu hamburgerus, un pastaigāties pa Berlīni.

Personīgi es tur neesmu bijis, tāpēc ļoti patika, apskatījām reihstāgu, un lielos vārtus pie tās.

Tad jau arī bija pienācis tik ar nepacietību gaidītais laiks doties uz Staufenbiel.

Izvēle bija diezgan plaša, tiesa vairākums bija no Graupner un Jamara, bija daudz rotaļlietu, RTF komplektu, bija arī daļas lielām lidmašīnām, izbrīnīja tas, ka viņiem lielākais motors bija Saito 220, nekā lielāka viņiem priekš lidmodeļiem nebija. Bija Demo simulātors, pamuļķojāmies kādu brīdi, bet pieslēgts bija vecs multiplekss, kas bija ļoti neērts- interese pazuda ātri. Gribēju nopirkt propelleri 28x10, paturēju rokā, sapratu, ka mašīnā tādam nebūs vietas- vienkārši milzīgs!

Krišjānis nopirka sev lādētāju, savukārt Fredis neatturējās un nopirka TRex 450.

Tālāk devāmies uz Conrad Electronic

Milzīgs sadzīves tehnikas, elektronikas un hobija veikals. Lielu daļu veikala platības sastāda datori, televizori, u.c. tehnika, bet modelismam atveltīta salīdzinoši neliels stūrītis.

Šeit arī bija simulātors, pat divi, ar divām pultīm- uzreiz ķērām izdevību, un palidojām divatā, atnāca kaut kādi vācieši, skatījās, izskatījās ka šiem patika, kā letiņi māk simulēt :)

Sapirkām dažādus sīkumus, un devāmies tālāk - jau uz finiša taisni.

Ap 15.00 izbraucām no Conrad, un jau nedaudz pirms 23.00 bijām Holandes pilsētiņā Loon Op Zand, kas īstenībā ir ļoti maza (Bauskas izmērā).

Sazvanījām organizatoru, protams tika jautāts vai piektdien pa dienu drīkstam palidot zālē, par cik darīt nebūs ko, jo viesnīcā tiekam tikai 15.00, uz ko mums atbildēja ar striktu nē. Nu ko darīt, šoferi aizgāja gulēt, mēs izlēmām pastaigāt pa Loon naktī.

Izbrīnīja tas, ka 11 vakarā pa visu pastaigas laiku mēs redzējām labi ja 3 cilvēkus- tur tauta ļoti agri iet gulēt, vai arī sēž kādā kafejnīcā.

Mūsu pastaigas viens no mērķiem bija atrast zāli, lai no rīta nebūtu jāmeklē.

Atradām, izrādās ka tas ir vesels kā komplekss- aktu zāles, kafejnīca un protams sporta zāle.

Kafejnīca tūlīt pat tika atrasta, tur jautājām vai drīkstam apskatīt zāli, uz ko mums atbildēja ar nē- nu ko darīs, iedzērām pa tējai.

Un gājām uz busiņu gulēt.

Nākamajā, jau 19. rītā ap deviņiem mums kāds klauvē logā ar jautājumu vai var mums kā palīdzēt- mēs: ‘’ No, no, we are fine, thanks!’’ Uz ko mums jautā, vai mēs zinājām, ka gulēt busā nedrīkst uz stāvlaukuma, un ka tagad mums jāmaksā no katra pa 10 eiro, nu neko, saku samaksāsim kad maksāsim par viesnīcu- labi, sarunāts.

Dodamies pastaigā pa pilsētu, kaut kur taču laiks jānosit līdz trijiem, iegājām kompleksā, izkaucām, lai mums parāda zāli, laikam mēs viņiem apnikām- parādīja ar, tikuši zālē, uzreiz jautājam - a palidot bišku drīkst? Pat mūsu nevainīgās bērnu acis viņu neiežēlināja, un tā mums lidošana piektdien izpalika.

15.30 ievācāmies viesnīcā, paēdām, ārā palidojām, tad jau sāka vākties tauta, vietējie modelisti no apkaimes, arī spāņi, vācieši, un pašā vakarā atbrauca Donatas. Viņiem nebija paveicies ar modeļu transportēšanu- no 6mm bieza finiera taisītā modeļu kaste tika lidināta pa lidostu kā bumba, viens modelis  tā rezultātā atsējās no stiprinājumiem, un klīda pa kasti.

Daudz kas bija salūzis, ķērāmies kopīgi pie remonta, es jau biju paredzējis, ka pats kaut ko ielauzīšu- paņēmu līdz nedaudz materiāla.

Ap 11 vakarā pabeidzām, ar Kristapu aizgājām līdz bāram, paskatījāmies uz Gernotu- gājām atpakaļ gulēt.

Rīts, sacensību diena, atnākam uz zāli, uzlaižam ātri, palidojam, atnāk Gernots, mēs laipni paejam malā. Uzlaiž, 10 sekundes viņa lidojuma mums lika nosarkt un izraisīja vēlmi kaut kur paslēpties.

Pēc tam reģistrācija- sareģistrējamiem, samaksājam, gaidām startus.

Mums paveicās, protams mēs startējām pirmie, uzzinot to gājām uz dušām (dušās modelistiem bija boksi) Izvilkām telefonus, ieslēdzām mūziku (iepriekš gan pa ceļam mēģinājām programmu ar telefoniem) un ar telefoniem kā klauni vicinājāmies viens otram apkārt.

Pienāk startu laiks, nu ko, ar trīcošām rokām, kājām (vismaz man) gājām uz startu.

Startējam, viena figūra gan mums sanāca sinhrona (pašā sākumā) tālāk mani dzelžainie nervi nodeva- ielieku zemē (0.45 sek.) aizskrienu, uzmetu, lidoju tālāk, pēc pus minūtes vēl vairāk sanervozēju, un tā kārtīgi izejā no rolling loop ielieku ar degunu zemē- deguns nost- atlikušo minūti Kristaps lido viens- es izzūdu dušās, līmēt.

Salīmēju, eju skatos, kā lido citi, piemēram Donatas ar Gernotu (video galvenajā lapā), vai tie paši vācieši, kas trijatā lidoja- ir no kā, un ko pamācīties.

Tālāk seko airrace pirmais raunds, nepaveicās Gernotam, kas treniņā uzstādīja labāko laiku- ieskrēja vienā no piloniem salaužot lidmašīnu, tādējādi nekvalificējoties finālam.

Tālāk seko otrā sinhrono lidojumu tūre, šoreiz gan mēs nesākām pirmie, paveicās :) Nolido visi, kas pirms mums, tālāk mēs, nu ko darīs, ejam, uzlidojam, šoreiz bez midairiem un krešiem, bet kā jau iepriekš- asinhroni. Pienāk Donatas, piedāvā trešajā tūrē pastāvēt mums blakus, un teikt ko darīt (kādus manevrus izpildīt).

Nolido pārējie, tad tiek lidota otrā airrace tūre, pēc tās seko pārtraukums.

Aizskrējām uz bodi, paēdām, nācām atpakaļ gatavoties.

Pienāk mūsu kārta, ejam, lidojam, vismaz aptuveni atkārtoju to, ko saka Donatas, Kristapam gan sanāca izlaist kādu daļu no nosauktajiem manevriem, un nedaudz nokrešot, bet izlidojām kopā, līdz beigām, mums pat aplaudēja :)

Tālāk apbalvošana syncro klasei- mūsu vietu varat saskaitīt paši :)

Dažas bildes no syncro sacensībām:

Ap 19.00 beidzās sacensības, bet airrace fināls tika nolikts uz 21.00- tieši tad, kad sākās „Gala Show”- Šovs, kas paredzēts pilsētas iedzīvotājiem un viesiem, gluži kā koncerts, bija arī ieejas maksa- 5eur

Līdz tam zāle bija brīva treniņiem, bija jācīnās par savu zāles daļu, jo kā tikko tu maini akumulātoru - kāds noteikti ielīdīs tavā vietā, tāpēc akumulatoru mainīšana bija kā F1 pitstops- dažu sekunžu laikā. Bija tumšs, piedūmota zāle- pašam skaisti likās lidojuma laikā redzēt modeli blāvajā apgaismojumā, pie viena trenējās arī gaismu speciālisti ar gaismas staru izgaismot lidojošu lidmašīnu, tas efektu tikai pastiprināja.

Sāka ierasties tauta, kopumā sanāca vismaz 70 cilvēku- pilnas tribīnes, un zāles malas, bija dzīvā mūzika.

21.00 sākās airrace fināls, to vinnēja Derk Van Der Veicht, tālāk sākās pats šovs- Martins Millers bija krietni pagatavojies šim šovam, šovu atklāja viņš pats (video galvenajā lapā) tad sekoja lidojošo mašīnu demo, pēc tam daži aeromuzikālie lidojumi, lidojumi pie dzīvās mūzikas, autožīra lidojums, helikopteru (gan 3D, gan koaksiālo) paraugdemonstrējumi, bija pat lidojošs pūķis, principā tika laists viss, ko vien var iedomāties, pat lācītis- deltaplanierists. Visiem ļoti patika Gernota un Donatasa sinhronais lidojums, tumsā tas ir vēl iespaidīgāk, nekā sākumā likās pie normāla apgaismojuma.

Šovs beidzās nedaudz pirms 23.00, tad tika ieslēgtas visas gaismas- zālē bija atļauts nedaudz palidot, uzreiz visi akumulatoru krājumi tika vilkti ārā, un lidots. Iedevu Donatasam savu lidmašīnu, palīdzēja saregulēt smaguma centru, kas viņaprāt bija pareizs, pienāca arī Gernots, par cik lidoju ar viņa iepriekšējā dizaina Yak 55, viņš zināja pastāstīt šo to par smaguma centru, gājieniem un leņķiem. Donatas izlidoja ap 6 pakām, par manu trīcošo servo kvalitāti stipri neizplūda un vienkārši teica lai nomainu visas servo, un šīs izmetu- problēma bija tāda, ka šoreiz izmantoju jaunu sasaistes tehnoloģiju starp servo un stūrēm, kurai pilnībā nav iespējamas luftes, mani servo ir diezgan ātri, bet negrib centrēties, ja pilnībā nav luftes, tādējādi ieejot tādā kā rezonansē, vārdu sakot, kad nekustinu stūres- visi servo trīc ap centru, kratot visu lidmašīnu.

Iepriecināja tas, ka Donatas pateica, ka man ir labi uztaisīta lidmašīna, precizitāte un pareizie leņķi telpu modeļiem ir kritiski (lidmašīnas ģeometrija, lidmašīna nedrīkst būt savērpta, visiem taisnajiem leņķiem jābūt taisniem, utt.) Pat Gernots ar manāmu skaudību noskatījās, kā lido Donatas. Jāsaka gan, ka visi top piloti krietni interesantāk un aizraujošāk lido nevis sacensībās, bet gan brīvajos treniņos, kad viņi vienkārši ārdās- tad tik tiešām ir ko redzēt, nezini ko gaidīt, es pat nezināju, ka mana lidmašīna spēj izpildīt tādus manevrus, ko Donatas ar viņu taisīja, brīžiem pat bija bail, ka tik kāda daļa neaizlido.

Pēc tam paņemu es palidot- „pareizais” smaguma centrs ieregulēts- jāpalido taču- vienu paku ar trīcošām rokām nolidoju, drausmīgi aizmugurējs CG, nekad ar tādu nebiju lidojis, pat taisni nolidot varēja ar grūtībām, otrajā pakā jau atslābu, paplivinājos, pataisīju dažādus manevrus, izbrīnīja tas, ka cilpu uz naža varēja jau izpildīt pusē no 7 m augtās zāles, nevis kā iepriekš- knapi, knapi gandrīz pieskaroties zemei, pamēģināju rolling loop- daži sanāca, pēdējo paņēmu par zemu- nedaudz atsitu, līmēt jau bija slinkums, gājām vākt mantas un braukt uz viesnīcu.

Dažas bildes no šova.

Ieradāmies viesnīcā, pārliku motoru, regulatoru un uztvērēju rezerves lidmašīnā- gribēju, lai uz aeromuzikālo programmu man būtu jauna, nesista lidmašīna. Lieku kopā, rūpīgi kaut ko daros, blakus stāv trīs holandieši, Derks un Berts, es no viņu sarunas nopratu- ko šis tur tā ņemās, tik un tā izšķaidīs- pirmais nepatīkamais trieciens, tad pēc kādām desmit minūtēm, kad regulēju gājienus pienāk kaut kāds vecs vietējais modelists, un lauztā angļu valodā stāsta man, ka viņš nelido sacensībās tikai tādēļ, ka lido vēl sliktāk par mani, un liek man saprast, ka mūsu ar Kristapu dalība sinhronajā sacensībā bija pilnīgi nevietā, ka mēs galīgi nemākam lidot, un tā tālāk- uzklausīju teicu OK, thanks, vēlāk nezinu kā dēļ uznāca tāds kā nevēlēšanās, vai bailes nākamajā dienā atkal nolaist kaut ko greizi, tādēļ nolēmu nepiedalīties otrās dienas AM, un tikai tos vērot, diemžēl arī Kristaps izlēma nepiedalīties. Mēģināju atrunāt- diemžēl neizdevās.

Ir rīts, savācam mantas, braucam uz zāli 10.00 sākās sacensības.

Visi izlido pirmo tūri, pēc pirmās tūres Donatas pirmais D. Van Der Veicht otrais, Millers trešais. Lido visi ļoti precīzi, skaisti un ar ekstrēmiem manevriem, pat 9 gadus vecais pilots mūs izbrīnīja, kura vārdu gan nezinu, arī 12 gadīgais Karls Ernsts lidoja ļoti precīzi, ne gluži tā, kā

„lielie” bet tālu arī neatpalika. Pēc AM sekoja F3P-A pirmā tūre, visi lidoja iepriekš noteikto programmu ļoti precīzi, vienādā augstumā bez liekām modeļa svārstībām, gluži kā pēc grāmatas. Tad seko otrā AM tūre. Katrs pilots savu programmu pārzina perfekti un to tāpat arī atkārto. Ja nofilmētu visus F3P-A un AM lidojumus un pēc tam katra pilota lidojuma attēlu uzliktu pāri otram nebūtu nekādas starpības. Otrajā F3P-A tūrē atkārtojās viss pirmajā tūrē redzētais bez jebkādiem starpgadījumiem. Sākas trešā AM tūre. Donatas diezgan pārliecinoši ierindojas pirmajā vietā, otrais Derks un par trešo vietu Millers cīnās ar Gernotu. Pēdējā tūrē visi lido ļoti agresīvi un izliek sevi par visiem 100%. Nolidoja Derks, pēc tam lidoja Donatas, kurš visus pārsteidza pēdējā lidojumā, izpildot savu jauno programmu. Lidojuma laikā valdīja pilnīgs klusums un ik pa laikam no cilvēku puses atskanēja izbrīnu pilno WoW, cool un incredible saucieni. Tiešām ļoti asa un agresīva programma, kas Derka cerības vienkārši sagrāva. Tālāk nolidoja Martins ar savu VPP lidmašīnu, kas arī beigās viņam ļāva apsteigt Gernotu izpildot diezgan daudz manevrus no helikopteru repertuāra. Tātad AM rezultāti- Martins Millers trešais, Derks Van Der Veicht otrais, un Donatas Pauzuolis pirmais.

Fināla F3P- A lidojumi praktiski neatšķīrās no iepriekšējiem neskaitot to, ka šoreiz piloti centās vēl vairāk izmantot zāles grieztu augstumu- izpildot cilpas no ķīļa līdz grieztiem parasti bija ne vairāk kā 1-2 centimetri. F3P-A uzvarētājs bija Kristofers Landsbergs, un Donatas ierindojās godpilnajā trešajā vietā.

Organizācija sacensībām bija diezgan augstā līmenī, bet nebija krasi pārāka par citām sacensībām, bija plusi, bija arī mīnusi. Lielākā tautas daļa ļoti izpalīdzīga.

Zaudējums, vai izgāšanās šajās sacensībās tikai pastiprināja vēlēšanos piedalīties arī citās sacensībās, un saprast savas kļūdas.

Pateicos visiem, kas mūs atbalstīja, un atbalsta joprojām, es ceru, ka mēs ar Kristapu piedalīsimies ne vienās vien sacensībās, un gan jau drīz sekos arī kādi rezultāti!

Uz tikšanos lidlaukā!

A. Šebins